Pasaka par Dievu


Reiz dzīvoja Dievs! Tas bija varens Dievs. Skaists, gudrs, labs, taisnīgs. Katru vakaru tas savā kristāla kalnā vēroja zelta sauli uzlecam, un vakarā, vizuļojot kristāldzidrā jūrā norietam, izkrāsojot debesis, kokus, putnus un visu dzīvo, miljons nokrāsās. Dievs zināja visu. Kāpēc saule spīd, kāpēc zvaigznes mirdz, viņš prata visu dzīvnieku balsis, prata sarunāties ar vēju, ar kokiem, puķēm, ar zemi. Dievs bija radījis šo pasauli, skaistu, dzīvu, patiesu un siltu. Tādu, lai ik katrai dzīvai radībai būtu šeit labi un silti, lai visi dzīvotu draudzībā un saticībā! Tā pagāja gadi, simtiem tūkstošiem gadu un vienu jauku dienu, Dievam palika garlaicīgi. Dievs zināja visu. Viņš bija iepazinis sevi, visumu sev apkārt. Visu izņemot vienu vienīgu lietu. Viņš nezināja kā ir nebūt jo viņš ir bijis vienmēr, no paša sākuma. Kā ir nebūt. Kā tas ir. Bet skaidrs bija viens. Ja Dievs izvēlēsies nebūt tad nebūs vairs neviena, kurš pēc tam varēs izvēlēties atkal būt un tad sanāktu, ka Dievs pazustu uz mūžīgiem laikiem no pasaules, bet to viņš negribēja. Tad Dievan ienāca prātā ģeniāla ideja! To, ka izbaudīt kā ir nebūt, viņš varētu sadalīties miljardiem mazās daļiņās un kā vējā izsijāties pa pasauli pārvērsdamies cilvēkos. Tā, visskaistākajā saullēktā Dievs uzvilka savas svētku drānas un uzkāpa kristāla kalna pašā virsotnē. Debesis iekrāsojās vēl nebijušās krāsās, leca saule. Ziedi pavērsa savas mazās puķu galviņas pret debesīm un gaidīja. Saules pirmie stari maigi, kā noglāstot pieskārās Dieva vaigam. Un tad, tieši tad, Dievs kā ziedputekšņi pacēlās gaisā, svaigajā rīta vējā saules staros mirdzot, tas izsijājās par visu pasauli. Katrai mirdzošai daļiņai skarot zemi, tā pārvērtās par cilvēku. Tā radās cilvēks. Lai tas turpmāk nestu siltumu un mīlestību zemei, jūrām, kokiem, dzīvniekiem un viens otram. Lai radītu pasauli skaistu katrs savu un vienu, visiem kopēju.
Tā pagāja gadi, gadu simti, tūkstoši. Un tā mēs šodien lasam šo burvju pasaku. Un kad Tu, kad katrs cilvēks uz šīs skaistās pasaules, atcerēsies, ka viņš ir Dieva daļiņa, tad visi kopā pacelsimiess rīta vējā saules staru dejā. Tieši tāpat kā tajā skaistajā rītā kad mēs visi radāmies. Lai mīlētu, sildītu un radītu. Dievs būs atgriezies. Katrā no mums un visos kopā, līdz brīdim, kad varbūt pēc miljons gadiem visi kopā nolemsim atkal savienoties un kļūt par Dievu. Tajā pašā kristāla kalna pašā virsotnē. Uz zemes tie varbūt būs miljoniem gadu, bet Dievam, tā viena skaista, burvīga diena. Dievs dosies mājās, lejā par kristāla kalnu lai citu dienu atkal radītu jaunu, dienu, bet tā jau būs pavisam cita pasaka.