Atmiņu vējos

Atmiņu vējos.
Šis raksts ir ievadraksts, ievadraksts atmiņai. Tavai, manai, pasaules.
Noskaņai – Meditatīvi.
Ir mirklis, kad atmostas pirmssākums Tevī. Tas klusums caur pieņemšamu, caur ceļu, kur aizvest savu viedokli, ceļā uz mājām. Tam atspīdot varavīksnē, kļūstot balts. Atdzīvojas pirmais, kurš nedomā, kurš neprāto. Kurš nepošas cīņā, kurš nemet ēnu. Tas atlaiž krāsas ko pats sadalījis, tas atbrīvo elpu. Tas pirmssākums. Klusais. Kurš ir. Bez jautājumiem, bez lūgumiem, bez interpretācijām un atbildēm. Tam būt un atdzimt līdzsvara pērlēs. Tas klusums un miera, kas pasauļu elpa. Tas viens. Tavs senais, pārdzīvojumiem piepildošais, sākums un galss. Kas spīd un laistās esamības mirklī. Tas piesaka sevi, atgriežamies mājās. Tas skaistums, tas klusums, tā harmonija, tā klusā mīlestība. Es redzu, es dzirdu, tas patiesais Tu. Tu atceries, nu Tu atceries. To sevī. Dziļi, jo dziļi, visaptveroši. Kā sarkanām smiltīm sijājot okeāna viļņi dvesmu siltā saulrieta skaņās. Tas mostas kas atmiņās vairs nav slēpts, tas Tu, tas katrs no mums. Tas viss viens. Klusumā, mierā. Bezgalībā. Tas Tu. Mājās. Savās. Mūžīgi bezgalīgajās. Krāšņās un patiesās. Mājās. Mājās. Mājās.