Meli un patiesība

Meli un patiesība.
Ikdienā cilvēki saskaras ar meliem un nezin kā šādās situācijās rīkoties. Kāpēc tiem melo un ko darīt, lai uzzinātu patiesību.
Kā piemēru minēšu izdomātu situāciju kur visvairāk ir melu pasaulē, bet tas attiecas gandrīz uz visu.
3 personāži: Pēteris, Anniņa un Lienīte.
Pēteris dzīvo kopā ar Annu. Bet Pēterim patīk arī Lienīte. Nav būtiski kapēc. Vai tapēc, ka Pēterītis grib citas sajūtas vai citu iemeslu pēc, bet patīk. Arī Anna Pēterītim patīk. Tāpēc Pēteris Annai melo par Lieni. Melo jo netic ka Anna sapratīs. Anna grib Pēteri sev vienu un Annas ego grib būt pats krutākais. Anna uzstāda ultimātu. Vai nu viņa vai cita un čau. Pēterim nav variantu. Ja Pēterītis noliegs savu vēlmi būt gan ar Annu, gan Lieni tad viņš noliegs sevi, savu būtību. Uzstādītais aizliegums kā tāds audzējs organismā augs un augs līdz Pēterītis kļūs slims un visa viņa dzīve būs murgs, kā ir lielākajai daļai cilvēku. Anna jautā un Pēterim jāsniedz viņai atbilde ko Anna grib dzirdēt. Pat ja Anna saka ka grib dzirdēt patiesību, tad Pēteris turpina melot jo netic ka uzzinot patiesibu Anna būs priecīga, bet bēdīga Anna kura aizskrien prom no Pēterīša, Pēterim nav vajadzīga.
Ko no tā var secināt. Mēs katrs esam tāds kāds esam un par to nevar nevienam pārmest. Steriotipi un citi uzskati ir tikai sistēmas un ego uzskati. Ja pēterītim patīk kaut 17 meitenes, viņš var ar tām dzīvot visām kopā un Ne Annai ne vienai nevar būt pārmetumi. Tas ir jāpieņem jo tāds ir Pēterītis un ja Anna mīl Pēterīti tad viņš viņai būtu jāatbalsta. Savukārt Anna izvēlas vai mīlēt vai nemīlēt Pēterīti un vai dzīvot kopā vai nē un nevis dēļ egocentriskā ego būt pašai labākai un vienīgai, bet, gan dēļ Pēterīša sirds kas ir pēc būtības izvēle nevis pēc sistēmas un ego uzskatiem, steriotipiem.
Šādejādi katrs ir vienkārši tāds kāds viņš ir un neviens nevienam neko nevar pārmest vēl jo airāk uzstādīt ultimātus. Meli ir tikai atbilde uz uzdotu (vai smalkākās situācijās arī neuzdotu) jautājunu. Nekad neko nejautā un Tev neviens nemelos. Ja otrs izvēlēsies, viņš Tev nodos vēstījumu, pateiks to ko vēlēsies, bet nekad otram nejautā, par pagātni it īpaši. Piemēram:”Kur Tu biji vakar?” Pilnīgi bezjēdzīgs jautājums kurš nāk tikai no ego. Ja jautā par pagātni tad paskaidro kapēc. Piemēram:”Vai Tu runāji ar Santiņu par svētdienas pēcpusdienu? Bija doma, ka viņa varētu atbraukt ciemos pie mums. Jautāju jo domāju uzaicināt.” Normāli tas ko vari otram jautāt ir par nākotni vai tehniskiem faktiem kas attiecas uz Tevi vai uz abiem kopā. Piemēram:”Saki, kā Tu vēlētos pavadīt brīvdienas? Vai Tev ir savas darīšanas vai aizbraucam kaut kur ciemos?”
Tātad rezume. Meli neeksistē. Uzdodot nevajadzīgu jautājumu mēs saņemam nevajadzīgu atbildi. Ja visu pieņem ar sirdi un izmet no galvas pasaules slimos uzskatus, steriotipus, savu egocentriskumu, narcismu un visu pārējo švabru, ja ļauj katram būt tādam kāds viņš ir, tad melu kā tādu nevar būt.
Izvēlies patiesību un pieņem to.

Post navigation