Pavasara Saulgrieži

Pavasara Saulgrieži. Saule
(Informatīvi plus meditatīvi)
Šodien pavasara saulgrieži.

Aiz Daugavas vara dārzs
Baltā smilšu kalniņā;
Tur ziedēja zelta rozes,
Sudrabiņa magoniņas.
Dieva dēli bāleliņi
Pušķoj’ savas cepurītes,
Saules meites jumpraviņas,
Darināja vainadziņus.

Ļoti spēcīgi vārdi un skaista tautas dziesma, bet vai tā ir tikai tautas dziesma? Pavasara saulgrieži, saulstāvji, kad Zelta Saule metot lokus atnes Zelta čukstus. Izlasot tautas dziesmu un aizverot acis rodas silta sajūta sirdī. Kā vēstījums no Latvju priekštečiem, no seņčiem, no patiesi dzīvajiem! Šķiet, var ieskatīties tiem acīs, sajūtot šo seno vēstījumu, šo silto pieskārienu. Pēc tam atverot acis, paskaties saules virzienā. Tā ko redzi acīm. Vai tiešām tā ir tā Zelta Saule par kuru runāja, rakstīja, kuru apdziedāja un godināja, mūsu patiesā Saule? Patieso sauli var sajust, iespējams pat apmākušā laikā, tādu kā siltumu. No siltās, no tā kas nededzina, bet ārstē, kas glāsta, kas silda. Šodien kā aiz aizskaru plīvura var sajust mūsu dzīvo Sauli izspīdam. Un arvien biežāk tā sajūtama, bet tā nav tā ugunīgā bumba kas karājas debesīs, tā nav tā par ko dzied senajās tautas dziesmās, pasakās un teikās. Nepievēršot tam uzmanību nevar pamanīt šo sajūtu atšķirību, bet tiko kā ieklausies, ieskaties, Tu vari.

Aprakstot šo dzīvo Saules Meitu, gribu aicināt visus kas vēlas, uz meditāciju šīs dienas laikā. Katrs savā sētā, katrs savā mājā, bet visi kopā. Nekas liels nav jādara. Vienkārši. Cenšamies sajust šo silto Sauli, to kas silda un glāsta, to kas sajūtās, un ievedam šo Sauli šajā pasaulē, savā sirdī un mūsu visu īstajā Latvjzemē. Sajūtam to un esam kopā vissi Zelta Saules Siltumā.