Šis visums. Atmiņu vārdi spalgā dejā

Šis visums. Atmiņu vārdi spalgā dejā.
Iedvesmai – meditatīvi.

Šis visums kā paradokss griezdamies apjauš sevi, šķiet apļojot un riņķa deju dejojot tas griezdamies atdzimst. Meklējot savu pirmssākumu. Tas pazaudēja klusumu sevī. Radot dzīres un dejas, radot jaunas pasaules, radot siltu sauli. Tas patīkams, bet tukšs savā sejā.

Tad nāca pārmaiņas. Kas satricināja sauli. Kas nomainīja mirkli, kad aizslēdza durvis. Tad auksts nu un ledains. Kā Sniega Karalienes valstība. Sasalis. Nedzīvs. Vairs nav tajā prieka, vairs nav tajā saules. Tik atblāzmas gaisma, kas auksta vai dedzinoša, nesilda. Mirkļu mirklī viss pazudis šķita. Mirkļu mirklī viss tukšs un sāpīgs krita. Vairs nav nekā. Sirds akmenī kalta. Sirds ledaini salta. Nu nācās no jauna, simts gadus tai gaidīt, līdz apjaušot sevi, kas dziļi bij slēpts. Nu radīts no jauna, tas punkts kas ir vēls. Tai sniegotā rītā, kad puteņiem celts, Tu stāvēji kājām, viens basām salt lemts. Tā paskrēja gadi, desmiti, simti. Tā mainījās sejas, bet sirds silta vien. Jo nav vairs kur slēpties, jo nav vairs kur būt.

Tu jautāsi kāpēc, kāpēc tas tā krita, bet atceries skumjas, kas todien Tev sita. Tai mirklī Tev rādot, ka viss esi Tu. Tai mirklī kad ceļot, ka Sirds Tava drūp. Bet paliek tik viens, viens vienīgs smilts grauds. Kā sēkla ir visam, kā punkts kurp tas ved. Tas centrā kr dziļā, tas sirdī ir slēpts. Kā atbalss, kā sauciens, kā vēsma, kā balss. To saskatīt māki nu Tu kas nav gals. Tas sākums, tas viens, kas pirmais, ikviens.
To jūtot Tu zini, ka tas bij Tavs vārds. Šo visu te radīt, šim atsaukties, kāds, ko lasīji lūpās, kas kvēlas, tas stāsts.
Viss viegls nu kļuvis jo atceries Tu. Kā šūpojot vilnim. Kā burojot. Jūs.

Nu pienācis brīdis kad brīvs kļūsti Tu. Lai ienestu sauli, kas silda. Lai ienestu vēju, kas glāsta. Lai radīt no jauna, ko izvēlies Tu. Bet labi Tu zinni, kad savādāk viss, no šī brīža radot, no sirds nu tas būs. Daudz dziļāk kā agrāk, daudz patiesāk Tu. To veidosi sevī, jo tas Tavs ir stāsts. Nu sildošā saule, kas zeltā. Tā brīva nu būs. Daudz krāšņāka kļūs.

Nu ledi kusīs, nu silts zemei kļūs. Nu akmens sirds, no jauna būs. Princese celsies, no sikta kas sils. To modinās skūpsts Tavs, kas sirdī tik silts.

Tu zini ko rakstu, Tu zini kas būs. Tev sirdī nu silti, atkal kļūst.
Tu apzinies. Visu, nu visu, it visu. Un tas ir mans stāsts.
Bet Tu radi savu, nu pienācis tās. Kas Tavā kalnā, ir radījis tās. Pasakas. Kas Tavas. Jo tas ir Tavs stāsts.

Tur nav daudz ko stāstīt
Tur nav daudz ko teikt
Tas ir katra brīnums
Ko katram mums veikt.

Tā pasaule maza
Tas visums it liels
Kas radīts no ugunss
Kas celts pretīm, viens.

Tu zini par vēju
Par sauli kas tēls
Tas sastopot sevi
Dvēselē cēls.

Tu zini. Tu jūti
Nu mirklis ir vēls.
Tu zini. Tu jūti.
Tas tavs pašas dēls.

Kā dejā tam lecot
Kā pasaulei, sev
Tā saruna sena
Tā nakts, kas Tev
Vienmēr.

Rītausmas krāsās
Baltās drānās
Zeltītām saktām
Sudraba rakstiem

Mirdz
Viss Viens.